Annija Sauka
Dievmātes ikonogrāfijas tipi
Gadsimtu gaitā Ikonu māksla cilvēcei īpašā veidā atklāj kristietības garīgās patiesības. Ikona ir svēts objekts, tādēļ tās jēga atklājas tikai kopā ar Pareizticīgās Baznīcas liturģisko tradīciju. Ikona nevar pastāvēt kā atsevišķs mākslas darbs, tā spēj sevi realizēt līdz galam tikai tad, ja tiek izmantota Baznīcas dzīvē. Lai reliģiska rakstura mākslas darbu vispār varētu dēvēt par ikonu, tai ir jāatbilst Pareizticīgo Baznīcas kanoniem:
„Ikona – pirmkārt ir svēts objekts. Pēc Baznīcas kanona ikonā attēlotais tēls saņem Vārdu caur ikonas rakstīšanu. Ar to ikona kļūst piederīga tam, kas tajā attēlots, savienojas ar savu pirmstēlu un kļūst piederīga tā godībai.”[1]
Pareizticīgās Baznīcas ikonogrāfijā centrālo vietu līdzās Kristum, ieņem Dievmāte. Ja Kristus tēls ikonā ir glābējs un tiesātājs, tad Dievmāte ir cilvēces aizbildne.
Līdz 5. gadsimta vidum kristīgajās kopienās dominē Dievmātes ikonogrāfijas tips ar stāstošu ievirzi – tiek attēlots konkrēts notikums no Dievmātes dzīves, pārsvarā Labās vēsts pasludināšana un ar Kristus dzimšanu saistītas etīdes. Samērā bieži ir sastopams Austrumu gudro paklanīšanās Kristus Bērnam, kā arī Vasarsvētku motīvi.
Pirmās Dievmātes ikonas mūsdienu izpratnē parādās tikai pēc Efesas 431. gada Vispasaules koncila. Tālākajos gadsimtos Dievmātes tēls iegūst diezgan plašu izplatību un sižetisko kompozīciju daudzveidību.
[1] Соколова М. Н. (Монахиня Иулиания). Труд иконописца.- M.: Свято-Троицкая Сергиева Лавра, 1995.- c. 15.
Vēsturiski ir izveidojušies un nostabilizējušies vairāki Dievmātes ikonogrāfijas tipi. Neskatoties uz to, ka pats tips ir nemainīgs, gadsimtu gaitā, tas iemantojis gan idejiskas, gan formālas izmaiņas, kā arī iemantojis jaunas emocionālas nianses. Ikonu tēli, salīdzinājumā ar Bizantijas laikmetu ir kļuvuši maigāki un atklātāki, samazinoties tonālajai paletei, palielinājusies tīrās gaismas intensitāte, ikonas tēls ieguvis lielāku noslēgtību un skaidrību. Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pilnveidošanās pakāpeniski attālinājusi Krievijas ikonogrāfiju no Bizantiskās. Gadsimtu gaitā ir notikusi gandrīz nemanāma Dievmātes ikonu transformācija, piepildot tās ar jaunu, ne tik askētisku un skarbu formu un saturu.
Līdz mūsdienām nonākošo daudzveidīgo Dievmātes ikonogrāfiju var iedalīt trīs pamata grupās, no kurām katrā tiek atklāts kāds no Dievmātes kanoniskajiem aspektiem:
1. Odigitrija;
2. Oranta;
3. Eleusa.
Augstākminētie trīs ikonu tipi lielākajā daļā pētījumu par Dievmātes ikonogrāfiju tiek atzīti kā Dievmātes ikonogrāfijas pamata tipi. Tie balstās uz teoloģisku Dievmātes tēla apceri, to kompozīcija un motīvi plaši tiek izmantoti Lūgšanas vai Akafistu Dievmātes ikonu ikonogrāfijā. Baznīcas tradīcijā šīs ikonas veltītītas liturģiskai Dievmātes slavināšanai, lai ilustrētu un atklātu tos epitetus, kuri Dievmātei izteikti Akafistu un citu Dievmātei veltītu Baznīcas himnu tekstos. Akafistu tipa (no grieķu val. „nesēdamā lūgšana”, t. i. „lūgšana stāvot”) ikonas nosacīti var iedalīt divās grupās – ikonas, kurās tiek attēlota Dieva Dēla iemiesošanās, pirmie dzīves gadi un Krusta nāve un dogmatiski – pamācošajās, kura tiek apcerēts Dieva iemiesošanās noslēpums un Dievmātes cildenums. Literatūrā tiek aplūkots arī ceturtais Dievmātes ikonogrāfijas tips:
4. Agiosoritissa.
Odigitrija (grieķu val. – ceļvede, ceļarādītāja) ir viens no biežāk izplatītākajiem Dievmātes ikonas tipiem Bizantijā. Odigitrijas ikonogrāfijas shēma tiek veidota sekojoši: Dievmātes figūra attēlota frontāli (dažreiz ar nedaudz pieliektu galvu), uz vienas no Tās rokām, kā uz troņa, ir nosēdināts Dieva Bērns Kristus, ar otru roku Dievmāte norāda uz Viņu, līdz ar to pievēršot ticīgo un lūdzošo uzmanību Dieva Dēlam. Kristus bērniņš ar vienu roku dod svētību Mātei un, it kā caur Tās seju, arī skatītājam (visai bieži svētība tiek dota tieši skatītāja virzienā), otrā rokā Kristus tur nelielu papīra vai pergamenta tīstokli (ir varianti, kuros tīstokļa vietā ir scepteris vai varas ābols, kā arī pergamenta rullītis ir attīts un pavērsts pret skatītāju). Šis Dievmātes ikonas tips ieguva lielu izplatību Bizantijā un Krievijā. Kā pazīstamākos Odigitrijas ikonu tipa darbus var minēt Smoļenskas, Iberijas, Tihvinas Jeruzalemes un Kipras Dievmātes ikonas.
Oranta (grieķu val. – lūdzošā), dēvēta arī – Lielā Panagija (grieķu val. – vissvētā). Šajā Dievmātes ikonas tipā saskatāma Sīrijas – Ēģiptes mākslas tradīciju ietekme. Par šī ikonu tipa seno izcelsmi liecina tas, ka Orantas attēls ir atrasts arheoloģiskajos izrakumos pirmo kristiešu katakombās Sīrijā.
Orantas tipa ikonas simbolizē Kristus gaidīšanu, Dievnamos parasti tās novieto virs altāriem, bet ikonostasos Vecās Derības patriarhu un praviešu, kas pravietoja Kristus Piedzimšanu, rindas centrā.
Par orantām Sīrijā dēvēja cilvēka attēlus lūgšanas pozā. Dievmātes aizlūgšanas par cilvēci ir galvenais un noteicošais simbols šī ikonu tipa darbiem. Dievmāte tiek attēlota pilnā augumā ar lūgšanā paceltām rokām . Parasti viņa tiek attēlota tērpusies tumši sārtā maforijā un tumši zilā hitonā. Šīs krāsas Dievmātes apģērbam tiek izmantotas, ar retiem izņēmumiem, praktiski visās pareizticīgo ikonās. Krāsas simbolizē Dievmātes jaunavas un mātes pirmsākumu savienību, Dievmātes piezemēto dabu un debesu aicinājumu.
Eleusa. Trešais Dievmātes ikonu tips ir ieguvis nosaukumu no grieķu valodas Eleusa, Krievijā – krievu val. „Умиление”, latviski tulko kā „Aizkustinājums”, „Saviļņojums”, arī „Žēlsirdīgā Dievmāte”; diplomdarbā esmu lietojusi apzīmējumu „Žēlsirdīgā Dievmāte”.
No šī ikonu tipa zināmi ir dažādi Dievmātes figūras attēlošanas varianti – Dievmāte ir attēlota gan pilnā augumā, gan pusfigūras vai tikai plecu daļas formā. Bērns Kristus var tikt attēlots sēžot gan uz labās, gan kreisās Dievmātes rokas. Krievijā īpaši iemīļotajā, Žēlsirdīgās Dievmātes ikonu tipā uzskatāmi atklājas Dievmātes žēlsirdības un līdzcietības aspekts, no kura Bizantijas laika ikonogrāfijā tas ir ieguvis (Glykophilousa) nosaukumu. Žēlsirdīgās Dievmātes ikonogrāfijas shēma ietver ar vaigiem sakļāvušās Dievmātes un Bērna Kristus figūras. Kā Dievmāte simbolizē Kristus Baznīcu, tā Tās ikona simbolizē Dievišķo mīlestību – to mīlestības pilnību, kas ir iespējama tikai Mātes – Baznīcas sirdī. Mīlestība ikonā savieno debesis un zemi, dievišķo un cilvēcīgo, kas ir simboliski attēlots ar Dievmātes un Bērna Kristus seju un nimbu saskarsmi. Dievmātes galva ir noliekta pār Bērnu Kristu, kurš savukārt ar roku apņēmis Mātes kaklu. Šajā kompozīcijā atklājās dziļa teoloģiska ideja – Dievmāte attēlota ne tikai kā Māte, kura apmīļo Dēlu, bet arī kā Dievam pietuvinātas dvēseles simbols. Žēlsirdīgās Dievmātes ikonās tēlu figūras nepakļaujas ierastajiem, bet apgrieztās perspektīvas likumiem, kuras attēlotas divdimensiju attēlā uz plakana fona – mistiskas vides, kas pēc būtības ir vizuāli netverama un nav definējama ne īsti kā plakne, ne kā telpa. Ikonu rakstītāja skata punkts atrodās pašā ikonā. Ar šo paņēmienu simboliski tiek uzsvērts, ka ikona ir Dievišķās gribas izpausme un atklāta Dievišķā iemiesošanās ķermeniskā formā un tēlā. Ikona atgādina dievlūdzējam par to pie kā tas vēršas savā lūgšanā, garīgai dimensijai transformējoties vizuālajā uztverē un šajā sintezē pilnīgāk un tuvāk uztverot Dievišķo.
Agiosoritissa (no grieķu val. – aizstāve), ir ceturtais Dievmātes ikonu tips. Šajā ikonu tipā Dievmāte attēlota, gandrīz profilā ar lūgšanas pozā saliktām rokām. Pie vecākajiem zināmajiem Agiosoritissa tipa darbiem piederīgas vairākas Bizantijas laika mozaīkas Konstantinapolē, Dievmātes ikonas Sv. Katrīnas baznīcā Sinajā un Dievmātes Aizmigšanas katedrālē Maskavā.
Pie šī tipa var pieskaitīt arī Panahranta (no grieķu val. – visžēlīgā), kurā Dievmāte attēlota uz troņa kā Debesu Valdniece un Halkopratijas stila Dievmātes ikonas, kuru nosaukums cēlies pēc ikonas nosaukuma Halkopratijas baznīcā Konstantinapolē, kā arī Dievmātes dzīves epizodes atspoguļojošas ikonas.
